VTPMML
LATVIJAS UNIVERSITĀTES
Vides un tehnoloģisko procesu
matemātiskās modelēšanas laboratorija
LV

UK
Facebook Jaunumi Piedāvājumi Personāls Kontakti Arhīvs • meteo • klimats
Vides procesi
Tehnoloģiskie procesi
Citi
ERAF
GORWIND
TEMPUS
KALME
Aktuālie projekti
Pabeigtie projekti
Metodikas
Programmas
Mērierices
Gadi
Autori
Latvija
Ārzemes
MHD School 2019
MMP 2017
MEP 2014
OpenFOAM 2011
MMP 2010
Doktorantu kursi 2010
MEP 2008 CD
MMP 2006

Termogrāfiskā ekspresdiagnostika, izmantojot termovizoru un atbilstošu apstrādes programmu

Virsmu starojuma mērījumi infrasarkano staru diapazonā (l=1-15 mm) ērti lietojami būvkonstrukciju virsmu temperatūru noteikšanai no attāluma un to viegli uztveramai attēlošanai krāsu attēlu veidā. Tā kā termogrāfiskie mērījumi tiek veikti no attāluma, tad to precizitāti būtiski var ietekmēt gan gaisa mitrums un nokrišņi, gan apkārtējo priekšmetu starojums infrasarkanajā diapazonā, kuru reflektē pētāmo objektu virsmas, kā arī citi faktori. Gan minētās refleksijas, gan arī pētāmo būvkonstrukciju virsmu sasilšanas dēļ īpaši nozīmīgs starojuma avots ir Saule, tādēļ saules apspīdētiem objektiem šādus mērījumus nevar veikt. Nelabvēlīgus apstākļus termogrāfijai rada arī slapjas būvkonstrukciju virsmas un liels vēja ātrums. Kopumā apstākļus un nosacījumus ēku siltuma izolācijas defektu atrašanai, izmantojot infrasarkano starojumu, definē normas EN 13187 un ISO 6781.

Virsmu temperatūru vērtību mērījuma precizitāti būtiski nosaka pareiza to emisijas koeficienta e un starojuma caurlaidības koeficienta a uzdošana. Idealizētam "absolūti melnam" starotājiem e=1, bet lielākā daļa objektu tuvināti var tikt uzskatīti tikai par tā saucamajiem "pelēkajiem" starotājiem, kuru e=const<1. Konkrētās šī koeficienta vērtības tuvināti atrodamas tabulās vai arī nosakāmas eksperimentālā ceļā. Temperatūru sadalījuma analīze tādējādi ir apgrūtināta arī tad, ja vienā attēlā iekļautas virsmas ar būtiski atšķirīgām emisijas koeficienta vērtībām, piem., pulēts alumīnijs (e<0,05) un betons (e~0,95).

Analīzē jāievēro arī, ka būvkonstrukciju caurspīdīguma pakāpe a redzamās gaismas un infrasarkano staru diapazonos var būtiski atšķirties. Piem., parastais logu stikls redzamajā gaismā ir praktiski caurspīdīgs, arī īso infrasarkano staru diapazonā (l<5 mm) šī caurspīdība daļēji saglabājas, bet pie l>8 font style="font-family: Symbol">mm tas kļūst praktiski starojuma necaurlaidīgs. Savukārt speciālie, tā saucamie selektīvie pārklājumi (piem. ar atomāra izmēra sudraba slāni), kurus plaši lieto logu būvē stikla pakešu siltuma caurlaidības samazināšanai, koeficientu e uz paketes stikla iekšējām virsmām būtiski samazina (parastam stiklam e~0,85, ar pārklājumu <0,05).

Bez tam termogrāfijas lietojumi būvkonstrukciju siltuma un mitruma izolācijas stāvokļa analīzei ir iespējami tikai tad, ja pastāv pietiekami liela temperatūru diference starp būvkonstrukcijas ārējo un iekšējo virsmu. Vēlams, lai šī starpība būtu lielāka par 15 °C. Būvelementu (sienas, jumti, logi utt.) neviendabību, pieņemot, ka gaisa temperatūras iekštelpā un ārā būvkonstrukcijas virsmas tuvumā ārpus termiskā robežslāņa ir nemainīgas, parāda atbilstošās lokālās temperatūru izmaiņas uz virsmām. Mūsu klimatiskajos apstākļos, veicot infrasarkano staru diagnostiku aukstajā gadalaikā, vietās ar lielāku siltuma caurlaidību tiek reģistrētas atbilstoši lielākas temperatūras vērtības uz ārējās virsmas un savukārt zemākas - uz iekšējās virsmas. Praksē ļoti bieži nākas saskarties ar gadījumiem, kad šis nosacījums par temperatūras sadalījuma vienmērību virsmas tuvumā pat tuvināti nav izpildīts. Spilgts piemērs tam ir apkures radiatori, kas iebūvēti tiešā termiskā kontaktā ar ārsienu, spraugas platums starp sildķermeni un ārsienu ir nepietiekams. Šajā gadījumā, it īpaši, ja ārsienas siltuma caurlaidība ir relatīvi liela (ēku būvē Latvijā izplatīti dzelzsbetona paneļi ar siltuma caurlaidību U>0,7 W/m2K un ķieģeļu ārsienas ar U>1,0 W/m2K) apsekojumā no ārpuses būtiski izdalās paaugstinātu temperatūru zonas. Šinī gadījumā tas parāda nepareizu apkures sistēmas elementu konstrukciju.

Arī spraugas un nenoblīvētas vietas ārējās būvkonstrukcijās (piem., starp aplodu un loga rāmi) termogrammās var atspoguļoties ļoti atšķirīgi atkarībā no gaisa cirkulācijas rakstura, ventilācijas īpatnībām un vēja virziena, kas nosaka spiedienu uz ēkas dažādām ārsienām. Pa atveri ieplūstošas gaisa plūsmas gadījumā tās tuvumā tiks novērotas pazeminātas temperatūras. Savukārt izplūstoša gaisa plūsma, veicot mērījumus no ēkas ārpuses, būs viegli detektējama pēc paaugstinātas temperatūras zonas.

Tomēr jāuzsver, ka termogrāfijas metode (it īpaši siltuma apmaiņas procesa nestacionārā rakstura dēļ), pat veicot temperatūru sadalījumu apsekošanu gan no ēkas iekšpuses, gan no tās ārpuses, neļauj noteikt ne siltuma caurlaidības koeficienta U, ne arī ēkas blīvējuma pakāpes n kvantitatīvās vērtības.